BANGAS
starpdisciplināra performance beigās nevajag punktu
Autores – Sandija Santa un Anna Maskava
Bangas ir procesā balstīta, dzīvā performance, kas tapusi Sansusī labklājības rezidences programmas laikā. Viena mēneša garumā mākslinieces sadarbojās ar Aknīstes psihoneiroloģiskās slimnīcas un Aknīstes veselības un sociālās aprūpes centra iemītniekiem, kuriem, ilgstoši atrodoties šajās institūcijās, ikdienā ir ierobežota piekļuve mākslai un kultūrai.
Performances strukturālo pamatu veido Aknīstes psihoneiroloģiskās slimnīcas un Aknīstes veselības un sociālā aprūpes centra iemītnieku radītie zīmējumi, sarunās izteiktie vārdi un tekstrades uzdevumu rezultātā tapušie teksti.
Bangas ir sākuma impulss, sajūtu fiksācija, apziņas plūsma, vārdu spēle, performatīvs dialogs un ritmiski monotons process bez noteikta galamērķa.
Basso continuo elektronikas gaismā
Šajā koncertā satiekas trīs jauni, bet jau pieredzējuši mūzikas mākslinieki, lai kopīgā ansamblī apvienotu seno skanējumu ar moderno tehnoloģiju mūzikas skaņām. Ansamblī piedalās dziedātāja Monta Martinsone (Latvija), klavesīniste Gertruda Jerjomenko (Latvija) un komponists un skaņu mākslinieks Mantautas Krukauskas (Lietuva). Programmas pamatā ir 17. gadsimata itāļu komponistu monodijas balsij un basso continuo. Monodija ir īpašs vokālās solo mūzikas žanrs agrīnā baroka laikā, kas radās kā pretstats Renesanses daudzbalsībai un izcēlās ar vienu izteikti virtuozu un bagātīgi ornamentētu melodisko līniju viena vai vairāku instrumentu pavadībā. Elektroniskās mūzikas daļa, uzstājoties live, veidos smalkas spektrālas skaņas transformācijas, sintezējot balsi un klavesīnu.
Klaudio Monteverdi (Claudio Monteverdi; 1567–1643)
Laudate Dominum in sanctus eius
Tarkvīnio Merula (Tarquino Merula; 1594/95–1665)
Canzonetta Spirituale sopra alla nanna
Johans Sebastians Bahs (Johann Sebastian Bach; 1685–1750)
Suite no. 3 Air BWV 1068
Džūlio Cačīni (Giulio Caccini; 1551–1618)
Dalla porta doriente
Džirolamo Freskobaldi (Girffolamo Frescobaldi; 1583–1643)
Cento partite sopra passacagli
Klaudio Monteverdi
Lamento della Ninfa
Johans Sebastians Bahs
Erbarme dich no Mateja Pasijas BWV 244
Hēsihija (ΗΣΥΧΙΑ)
Hēsihija ir bezvējā līdzena jūra. Parmenids savā dzejiskajā sarunā ar dievieti, kas Rietumu tradīcijā ieaugusi zem nosaukuma Par dabu, pieļauj, ka tikpat līdzenā stāvoklī jānonāk prātam, lai tas varētu pavērties patiesības virzienā un novērsties no daudzo, maldinošo viedokļu ceļa. Patiesības ceļā dieviete atklāj esošo, kas nedz bija, nedz būs, bet ir. Šis skaņdarbs iedvesmojies no dažām Parmenida poēmas saglabātajām rindām. Lai tuvotos viņa domas dīvainībai, dziedājumos tiek izmantota sengrieķu valoda.
Ievadā Fausto Romitelli I cloud play seascape (Annas Petrini solo)
Komponiste Anna Ķirse
Māksliniece Katrīna Neiburga
Izpilda:
Artūrs Gailis (diriģents)
Agate Pooka (balss)
Anna Petrini (Petcolda flauta)
Guntars Freibergs (sitaminstrumenti)
Juris Āzers (sitaminstrumenti)
Anna Gāgane (basklarnete)
Oskars Bokanovs (kontrabass)
SATIKT
Satikt ir izrādes formā organizēti dziedājumi, ietveroša horeogrāfija un kustīga skaņa. Tas ir pētījums lietuviešu sutartiņu dziedājumu daudzdaļīgumā (daudzbalsībā), kur paralēli izpildītiem dziedājumiem raksturīga komplimentārritmika un sekundām bagāta skaņas vertikāle. Izrādes Satikt dejojumi, gluži kā sutartiņu paralēlie dziedājumi, izpildīti līdztekus un vienlaikus, tiecas atšķirties viens no otra tik par toni.
Satikt balansē starp līdzīgām atšķirībām un atšķirīgām līdzībām.
Izrādē sutartiņu dziedājumi tiek apskatīti un izvērtēti kā netieša savstarpējā dialoga prakse, kur, saglabājot cieņu un nepieciešamību pēc blakus esošā citādā, vienlaikus skanošajā tiek akcentēts nedaudz atšķirīgais kā papildinošais. Satikt, iespējams, ir mēģinājums satikt, izceļot un uzsverot disonējošo.
Autori, horeogrāfi, scenogrāfi – IevaKrish
Dziedājumu aranžējumi un skaņas dizains – Jēkabs Nīmanis
Radošā procesa vērotāja – Sandija Santa
Izpildītāji – Dārta Drava, Ieva Gaurilčikaite-Sants, Krišjānis Sants, Ilze Amanda Zakrevska
Producenti – Tuvumi (Anna Ulberte, Katrīna Smilga), Valmieras Vasaras teātra festivāls. Izrāde tapusi 2020. gada Valmieras vasaras teātra festivāla laikā un vēlāk attīstīta ar VKKF, Horeogrāfu asociācijas programmas Jumts un dejas apmaiņas programmas HOROS atbalstu.
Dabiskajā formā sutartiņu dziedāšana kā prakse ir beigusi pastāvēt. Vārds “sutartine” ir atvasināts no lietuviešu vārda “sutarti”: satikt, sadzīvot, norunāt, vienoties, būt saskaņā, sadzirdēt. Sutartines izpilda divas līdz četras dziedātājas (vai dziedātāju grupas). Katra dzied šķietami savu dziesmu ar savu paralēli skanošu tekstu, papildinošu ritmisku balsu saspēli un toņa vai pustoņa atšķirību, kas rada dažkārt griezīgo un putnu dziesmām līdzīgo kopskanējumu. Sutartines dziedāja tikai sievietes (zemnieces), dzīvodamas vienas ielas rindu ciemos Augštaitījā, Lietuvas ziemeļaustrumu lauku teritorijās. Sēta pie sētas, visas mājas vienādi pelēkas ar salmu jumtu un reti nokrāsotu loga rāmi. Ciemos nav baznīcu vai krogu. Sētas izeja ir tikai uz kopīgo ielu, kas savieno sētu ar pārējo pasauli. Ciemā nav amatnieku, katrs pats ceļ savu namu. Visu dzīves ir līdzīgas. Pelēkie nami saplūst ar laukiem, ļaudis ar saviem darbiem, radot melanholisku laiktelpu.
Tik saprotama liekas vajadzība katrai meitenei dziedāt vienlaikus savu dziesmu. Tik līdzīgu, bet atšķirīgu tik par toni. Tā, komplementējot otras ritmu un izceļot atšķirīgo, dziesma sākta, turpināta un pabeigta ar spītīgi disonējošām sekundām.
Apvienība IevaKrish Satikt radošā procesa ietvaros ir sākusi attīstīt daudzbalsīgās dejas materiāla veidošanas metodi. Tajā divi izpildītāji, katrs būdams savā, otru papildinošā ritma rāmī, dejo vienu kopīgu deju. Jeb, citiem vārdiem, kā dejot kopā, katram dejojot savu? Kā atšķirīgais var būt kopainu bagātinošs?
Sansusī mūziķu kautiņš ērģelēs
Šo instrumentu dēvē par tūkstoš mēlēm, šoreiz asākas par tām būs vien divas – Ata un Ilonas! Pretī gadsimtiem lolotā baznīcas un koncertzāļu ērģeļu repertuāram stāsies leģendārā Hammond ērģeļu skaņa.
Ilona Birģele – ērģeles
Atis Andersons – Hammond ērģeles
Prasi maizei
Dokumentāla teātra izrāde
Prasi maizei stāsta visniecīgāko stāstu par visniecīgāko sievieti visniecīgākajā ciematā. Var rasties jautājums: kāpēc to stāstīt? Jo šajā niecībā slēpjas urbanizācijas nospiedums un priekšstats par valsti, kas pārcēlusies uz centru un aizmirsusi tās perifēriju. Šajā nenozīmīgajā stāstā dzīvo tradīcijas, kas drīz tiks aizmirstas, pagātne, kas tiek slavēta un nosodīta, un nākotne, no kuras baidās un vieš cerības.
Izrādē tiek izmantotas Vikas Ekstas fotogrāfijas no sērija Dievs Daba Darbs un audio dokumentācijas ar Aknīstes ļaužu stāstiem par dzīvi laukos.
Režisore un masku māksliniece – Vita Malahova
Režisores asistente – Tone Haldrup Lorenzen
Mūzika – Alberto Barberis
Fotogrāfija – Vika Eksta
Video – Undīne Celitāne
Aktieri – I Patom Theatre: Aude Lorrillard, Vita Malahova
Kustību mākslinieki – Emīlija Berga, Kitija Geidāne, Oskars Moore
Projekts tapis sadarbībā ar Sansusī labklājības rezidenci.
Rīta rosme
Stīvum, stīvum, laid man’ vaļā
Madara Luīze Muzikante (vingrinātāja)
Kārlis Tirzītis (muzicētājs)
Hamoka komūna. Klejojošā izrāde
Būt pie dabas un iet pārgājienos ir forši. Tomēr cilvēks ir diezgan bezpalīdzīgs un neaizsargāts radījums, tāpēc, lai izdzīvotu skarbajos apstākļos, viņam vajadzīgas visādas mantas. Mēs esam pieraduši skatīties uzlietām kā uz pašsaprotamiem ikdienas sabiedrotajiem, bet vai mums izdotos mierīgi līdzpastāvēt, ja lietas spētu pateikt, ko patiesībā domā par mums?
Hamoka komūnā visi sadzīvo mierā un harmonijā, taču reizēm viss nav tik skaisti, kā izskatās sociālo tīklu bildēs. Izrāde piedāvās iespēju ieskatīties komūnas iekšējā dzīvē, uzzināt par viņu pārdzīvojumiem, romantiskajiem centieniem, nākotnes plāniem un ilgām.
Izrāde radīta Valmieras vasaras teātra festivālā.
Režisore:
Sabīne Alise Ozoliņa
Dramaturģe:
Ance Muižniece
Horeogrāfe:
Laura Gorodko
Izpildproducents:
Jānis Znotiņš
Piedalās:
Endīne Bērziņa
Hamoka komūna. Klejojošā izrāde
Būt pie dabas un iet pārgājienos ir forši. Tomēr cilvēks ir diezgan bezpalīdzīgs un neaizsargāts radījums, tāpēc, lai izdzīvotu skarbajos apstākļos, viņam vajadzīgas visādas mantas. Mēs esam pieraduši skatīties uzlietām kā uz pašsaprotamiem ikdienas sabiedrotajiem, bet vai mums izdotos mierīgi līdzpastāvēt, ja lietas spētu pateikt, ko patiesībā domā par mums?
Hamoka komūnā visi sadzīvo mierā un harmonijā, taču reizēm viss nav tik skaisti, kā izskatās sociālo tīklu bildēs. Izrāde piedāvās iespēju ieskatīties komūnas iekšējā dzīvē, uzzināt par viņu pārdzīvojumiem, romantiskajiem centieniem, nākotnes plāniem un ilgām.
Izrāde radīta Valmieras vasaras teātra festivālā.
Režisore: Sabīne Alise Ozoliņa
Dramaturģe: Ance Muižniece
Horeogrāfe: Laura Gorodko
Izpildproducents: Jānis Znotiņš
Piedalās: Endīne Bērziņa
Marija un zibens
Marijai bērnībā iespēra zibens. Viņa neatceras pašu spērienu, toties atceras visu pārējo: bija vēls rudens, oranži mākoņi, saule tālu priekšā, ietve, silts lietus. Tad bija būkšķis, zibsnis un tumsa. Zibens atstāja divas rētiņas, tādus kā punktiņus uz Marijas ciskas. Pa vienu rētiņu zibens ienāca, bet pa otru – izgāja ārā. Vieta ap tām ir nejūtīga – tajā var bakstīt, bet Marijai nesāp. Viņa to nevienam nav teikusi, lai gan tas būtu neslikts ballīšu prikols. Viņai nez kāpēc ir tāds kā kauns. Šovasar Marija satiks Loti. “Seksīgas rētiņas,” sacīs Lote, “tev ne par ko nav jākaunas.”
“Marija un zibens” ir vasarīga izrāde par mīlestību un cita veida patikšanām, mulsinošo pasauli, kas kļūst arvien mazāka, un mocībām, kuras mums nemitīgi uzkrauj noslēpumainais spēks vārdā dzīve.
Režisore: Paula Pļavniece
Teksts: Klāvs Mellis
Kustību režisors: Rūdolfs Gediņš
Lomās: Ance Strazda, Sandija Dovgāne, Āris Matesovičs, Reinis Boters
Ieteicamais vecums 13+
Izrāde radīta Valmieras vasaras teātra festivālā.
Ģimenes spēle ar Dēkaiņu ģildi
Varbūt kādu dienu redzēsi caur koku galotnēm aizplivināmies raganu uz slotas? Vai dzirdēsi kā no torņa augšas princese sauc pēc varoņu palīdzības?
Nāc un liec zobenu pie sāniem! Mēs tevi aicinām uz stāstu krustcelēm.
Galda un brīvdabas lomu spēļu biedrība “Dēkaiņu ģilde” aicina lielus un mazus dēkaiņus izspēlēt piedzīvojumu lomu spēli. Meklējiet mūs norādītajā laikā pēc “!” zīmes.
Sinfonietta Rīga / Dzenītis / Leimane
Jau otro reizi Sinfonietta Rīga atgriezīsies akustiski tīkamajā Aknīstes graudu uzglabāšanas šķūnī – Sansusī pop up koncertzālē. Programmā divi latviešu komponisti – Andris Dzenītis un Linda Leimane.
Andris Dzenītis SIN(Fonietta)
Andris Dzenītis uzskata, ka viņa mūzikā līdzās pastāv brutālais un trauslais. Visai uzskatāmi tas apstiprinās arī kamersimfonijā – pirms klusinātā fināla agresīvās stīgu pasāžas raksturo tādas norādes kā violento, meccanico, furioso, crescere. “Savas kamersimfonijas nosaukumā rotaļājos ar vārda Sinfonietta pirmās zilbes nozīmi. SIN kā ģeometriski fizikāls sinusa jēdziena apzīmējums, skaniski – sinusoidālas skaņas izpratne. Sinusoīds – pirmskaņa, ideāls bezvirsskaņu skaņas vilnis, pirmvibrācija. No tās veidojas jebkuras mums pazīstamas “saliktas” skaņas vibrācija. Akustisko, dabisko skaņu starpā tā tikpat kā nav sastopama. Tomēr mēdz būt instrumenti un objekti, kuru tembrs šādai pirmskaņai tuvinās – piemēram, pikolo flauta augstā reģistrā (manā opusā klātesoša), vai kamertonis. SIN – arī “grēks” angļu valodā. Apvienojot abas šīs rotaļīgi kutelīgās nozīmes, to varētu izprast kā sākotnējo grēku, pirmgrēku. Ja vēlaties – kā jebkuru tīru vai mazāk tīru skaņu kopābūšana un savstarpējas – grēcīgas vai mazāk grēcīgas – attiecības. Pirmspēka, brutalitātes un trausluma attiecības ir mana opusa emocionālais virzītājspēks. Tomēr tas ir tikai un vienīgi muzikālu, bezvārdu afektu simbolisks programmatisms, kurā nav jāmeklē konkrēta satura klātbūtne. Opusa virzība slēpjas instrumentācijas īpatnībā – pieaugot muzikālajam dinamismam, nosacīti samazinās orķestra apjoms. (SIN)fonietta no orķestra kopskaņas (pirmais posms) pamazām dodas saliedētas kamermuzicēšanas virzienā (solo flautas, obojas, klarnetes, fagota, mežraga, vibrofona un dažu stīginstrumentu solo saspēle ar orķestri otrajā posmā). Tad, pakāpeniski atsakoties no dažu orķestra grupu kopspēles un kulminācijas zonā paliekot vien stīginstrumentiem (trešais posms), nonākam pie dažādu instrumentu grupu skanējuma un tematisma lauskām skaņdarba noslēguma fāzē (ceturtajā posmā). Skaņdarbs veltīts kamerorķestrim Sinfonietta Rīga un tā diriģentam Normundam Šnē.”
/Dāvis Eņģelis/
Linda Leimane Ray-Bows
Linda Leimane: “Mans jaundarbs Ray-bows ir varavīksnes arkas formā 6 min – 6 min – 6 min veidota daudzlīmeņu atsauce uz Žerāra Grizē Vortex Temporum un Periodes. Karsti subjektīvos impulsus arkas malējās trešdaļās organizē septiņas mūzas: Gabriels, Daniels, Žozefīne, Sergejs, Leonora, Rikardo un Emanuels, savukārt auksti objektīvo laika arkas virsotni iezīmē varavīksnes krāsu spektra sarkanā krāsa. Grizē daiļrades iedvesmots, skaņdarbs tiecas pēc organiskas sasaistes starp laika proporcijām un skaņu telpām – septiņiem quasi spektriem kā septiņām varavīksnes krāsām.”
Linda šo koncertu iesaka klausīties plašā un klajā laukā – ne pārāk mežainā purvā vai lauku klajumā ar pāris ozoliem tālumā, jūtot zemi zem kājām, skaņdarba varavīksnes formu un krāsas.
Divi solo
Solo I
Oskars Herliņš Obscure Races
skaņdarbs divām 8-bit spēļu konsolēm Game Boy
atskaņo: Oskars Herliņš
Solo II
Liisa Hirsch: Quantum Well
Mauro Lanza: Predellino
Eric Wubbels: Psychomechanochrometer
Krists Auznieks: Pathmarks
atskaņo: pianists Roberts Flaics (Robert Fleitz, ASV)
HORA PLANET (Planēta HORA)
Sci-Fi filma
2021. gads, 1’30 h
Vai esi kādreiz juties tik nomākts, ka gribējies atrast citu planētu, uz kuru varētu aizbēgt? Tā ir ideja Planet HORA – Šveices teātra kompānijas Theater HORA intriģējošai zinātniskās fantastikas filmai, kurā piedalās izpildītāji ar kognitīviem traucējumiem.
Diviem strādniekiem ir apnicis savs ikdienas darbs, un viņi rezervē sev starpgalaktiskās brīvdienas. Viņi atklāj planētas, kas ļoti atšķiras no mūsu planētām un dažas, kas ir diezgan līdzīgas – apdzīvotas ar birokrātiem, filozofiem, strādniekiem vai radībām, kurām ir labākas lietas, ko darīt nekā strādāt. Filmā sastapsiet “laika planētu”, “mašīnplanētu”, cilvēkus, robotus un citas fantastiskas radības.
Planēta HORA izmanto zinātniskās fantastikas konvencijas, lai izpētītu dažādus Visumus un sniegtu mums jaunu redzējumu uz mūsu pašu pasauli – pievēršoties tam, kas ir tas, kas izraisa cilvēku atstumšanu vai nenovērtēšanu. Filma ir unikāls iemīļotā žanra lasījums, kas balstās uz klasiskām filmām, vienlaikus sniedzot mums jaunu izpratni par ceļošanu telpā un laikā.
1993. gadā dibinātais teātris HORA cenšas aptvert un demonstrēt cilvēku ar kognitīvajiem traucējumiem neparastos talantus. Teātris ir nosaukts laika glabatāja – meistara Hora (Maikla Endesa 1973. gada romāns Momo) vārdā, kas bija teātra kompānijas pirmās izrādes iedvesmas avots. HORA raugās uz invaliditāti caur radošumu un mākslinieciskumu. No profesionāliem iestudējumiem līdz dalībai mākslas izstādēs, grupu improvizācijām, režisēšanai, iesaistīšanos darbnīcās un visu teātra aspektu izpētei HORA’s Lab (laboratorijā).
Sansusī mūziķu kautiņš
Šis tev nebūs nekāds kautriņš, bet gan kautiņš, kurā līdzi jutīs un lēkās arī tavas kājas. Pirmo reizi kautiņš būs dejisks un arī dalībniekiem mutes tādas, no kurām dzēlīgi vārdi lec pat vēl nedzimuši!
Jakob Noiman Festival Band
pret
Gapoljeri
Runā nāve
David Lang Death Speaks
You will return
I hear you
Mist is rising
Pain changes
I am walking
Ciklu Runā nāve (Death Speaks) Deivids Langs radījis pirms desmit gadiem sevis paša iepriekš komponētās pasijas Sērkociņu pārdevēja iespaidā, kā arī domājot par Šūbertu un viņa dziesmu Nāve un jaunava, kuras tapšanu savukārt iedvesmojis šāda paša nosaukuma Matiasa Klaudiusa dzejolis.
“Es atminējos Šūberta brīnišķīgās dziesmas uzbūvi, kurā teksts ir divdaļīgs. Pirmajā dziesmas pusē skan jaunas meitenes balss, lūdzoties, lai Nāve tai paiet garām neskarot, bet otrā – Nāves mierinošā atbilde. Man tas sasaucās ar Hansa Kristiana Andersena Sērkociņu pārdevēju, kurā arī ir šie pretmeti – dzīvajo bailes iepretim nāves mierpilnumam,” par cikla Runā nāve iedvesmas avotiem teic Deivids Langs.
Izpilda:
Beāte Zviedre (balss)
Marta Spārniņa (vijole)
Matīss Čudars (ģitāra)
Edgars Cīrulis (klavieres)
Ēvalds Lazarēvičs (balss)
Rītjausmas koncerts
J. S. Bahs – prelūdija no 1. čello svītas
Dž. Daulends – Sapnis
R. Diēnss – Tango en skai
E. Villa – Lobos 3. prelūdija
F. Moreno – Torroba Fandangiljo
Dž. Lenons – Imagine
Bono/U2 – With or without you
K. Zemītis – Vasaras noktirne
K. Zemītis – Kā putni debesīs
E. Dārziņš – Melanholiskais valsis
K. Zemītis – Vētra klusumā
J. S. Bahs – Cdur prelūdija no “Labi temperēts klavīrs”
Kaspars Zemītis – ģitāra
KAKA UN PAVSARIS
izrāde pēc Andrusa Kivirehka grāmatas motīviem
Jānis Znotiņš: “Bērnu izrādes veidoju, lai muļķojoties sniegtu bērniem jēgpilnu stundu, kurā viņi iemācās ko jaunu. Manuprāt, Andruss Kivirehks to lieliski paveic savos stāstos – viņš ar provocējošu muļķību sasniedz dziļu jēgu par pasaules kārtību.”
Izrāde runā par svarīgām bērna augšanas procesa tēmām – ģērbšanos, mācīšanos lasīt, attiecībām bērnudārzā u. c. Izrādei izvēlētie stāsti atklāj šajās norisēs kopsakarības, kuras bērns vēl, iespējams, nesaskata, piemēram, silta ģērbšanās – slimība.
“Lai kaut ko iemācītos, vajag, lai ir interesanti un jautri.”
Izrādes mērķauditorija ir bērni vecumā no 4+ un sākumskola.
Jānis Znotiņš (režisors un aktieris)
Ance Muižniece (aktrise)
WallumrødPetriniWikström
Šis trio tika izveidots Ziemeļvalstu projekta Puls ietvaros un pirmizrādi piedzīvoja Vinterjazz kinoteātrī Kopenhāgenā 2019. gadā. Ar ļoti atšķirīgu pieredzi, bet kopīgu mūzikas gramatiku viņi pēta skanīgu reljefu bez kartes un kompasa.
Izpildītāji:
elektronika Christian Wallumrød (Norvēģija)
balss, elektronika Qarin Wikström (Zviedrija)
petcolda flautaAnna Petrini (Zviedrija)
Trio Carmine
Koncertprogramma “Mirdzums un kontrasti”
Darijus Mijo (1892–1974)
Svīta klarnetei, vijolei un klavierēm
Albans Bergs (1885–1935)
Kamerkoncerts – Adagio
Santa Ratniece (1977)
Mirdzums (2012) vijolei, klarnetei un klavierēm
Bēla Bartoks (1881–1945)
Kontrasti vijolei, klarnetei un klavierēm Sz. 111
Verbunkos
Piheno
Sebes
Trio darbības pirmsākumi ir cieši saistīti ar Susēju, jo tieši šeit mūziķi satikās savā pirmajā radošajā rezidencē, kam sekoja daudzi koncerti Latvijā, Francijā, Šveicē, Ungārijā, Dānijā, kā arī debija BBC Radio. Trio Carmine šobrīd papildina zināšanas pie ECMA (Eiropas Kamermūzikas akadēmijas) izcilajiem pasniedzējiem – aktīvi koncertējošiem Eiropas kamermūziķiem.
Izpildītāji:
Anna Gāgane, klarnete
Magdalēna Geka, vijole
Lūkass Loss (Lukas Loss, Šveice), klavieres
Noslēgums.
TOTĀLI IZSHĒMOTAIS ČELLU KAUTIŅŠ
Violoncelles, vibrez!
Stephan Schrader – Bach aus Wasser
Guna Šnē, Antons Trocjuks, Klāvs Jankevics, Elīza Sestule, Elīza Čaša, Sofija Ogarkova, Elfrīda Švalbe, Pauls Ēriks Skujiņš
Max Bruch – Kol nidrei op.47
Guna Šnē (solo), Elīza Sestule, Elīza Čaša, Sofija Ogarkova, Elfrīda Švalbe
Giovanni Sollima – Alone
Antons Trocjuks
Svante Henryson – Black run
Guna Šnē, Klāvs Jankevics
Gabriel Faure – Elegy op. 24
Antons Trocjuks (solo), Klāvs Jankevics, Elīza Sestule, Elīza Čaša, Elfrīda Švalbe, Pauls Ēriks Skujiņš
Maurice Ravel – Bolero for ONE CELLO and FOUR CELLISTS
Guna Šnē, Klāvs Jankevics, Antons Trocjuks, Pauls Ēriks Skujiņš
Giovanni Sollima – Violoncelles, vibrez!
Antons Trocjuks un Guna Šnē (solo), Klāvs Jankevics, Elīza Sestule, Elīza Čaša, Sofija Ogarkova, Elfrīda Švalbe, Pauls Ēriks Skujiņš
Mākslinieki rezidencē. Māksliniece kuratores darba trimdā.
Sansusī labklājības rezidence 2019–2022
Šī nav atskaite par labākajiem padarītajiem darbiem. Tā īsti nav arī arhivēšana, bet kaut kāda kārtība tur ir, jo laiku, kas pagājis man rezidencē esmu sadalījusi 20 posmos (šis skaits gan strauji pieaug). Visos gadalaikos Susējā ieradās mākslinieki un palika aptuveni mēnesi. Manas 20 apgleznoto attēlu kapsulas ir saistītas ar šo laiku un vietām, un dažādajiem cilvēkiem. Savus attēlus te esmu iestādījusi, gluži kā es pati gadu laikā esmu sākusi iesakņoties, reiz man pavisam svešajā apkārtnē.
/Anda Lāce/
Slāņi. Ģeometriska gaismas instalācija mežā.
Jurģis Peters
Sandijs Ruļuks